Maize pagātnē

Tā patiešām bija...
Maize ir viens no būtiskākajiem atklājumiem cilvēces pastāvēšanas vēsturē, grūti apstrīdēt vai apgāzt. Cilvēki jau pirms 15 tūkstošiem gadu vākuši un kultivējuši graudzāles, no kurām cēlušies mūsdienās pazīstamie mieži, kvieši, auzas un rudzi. Par vissenāko graudaugu tiek uzskatīta prosa.

Akmens laikmeta cilvēki ēduši nepārstrādātus graudus, līdz iemācījušies tos saberzt un sajaukt ar ūdeni. Tā radās pirmie dzirnakmeņi, pirmie milti un maize šķidras putras veidā.

 Nākamais etaps - raudzēta mīkla
Kad cilvēki iemācījās iegūt ūdeni, sadrupinātos graudus pirms sajaukšanas ar ūdeni sāka apcept. Šāda putra jau bija daudz garšīgāka. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr cilvēki nonāca līdz jaunam atklājumam - plācenīšiem no biezas graudu putras. Šie apdegušie graudu masas gabali maz līdzinājās maizei un nebija īpaši gardi, tomēr aizsāka maizes cepšanas ēru uz zemes. Vēl vairāki gadu tūkstoši bija vajadzīgi, līdz cilvēki iedomājās cept maizi no raudzētas mīklas. Palēnām, tomēr viss noticis īstajā laikā!

Pompejas demokrātija
(Sākotnēji sievietes bija tās, kas mājas apstākļos mala graudus un cepa maizi, pat nenojaušot, ka veic gan dzirnavnieka, gan cepēja darbu. Vēlāk radās ceptuves un cepēja amats, ko lielākoties attiecināja tikai uz vīriešiem.) Labs maiznieks senajā Romā tika cienīts un ieredzēts, nereti maizes cepēji sasniedza augstu sabiedrisko stāvokli. Ir zināms, ka, piemēram, Pompejas pilsētas galva bijis maiznieks. Varbūt tāpēc izrakumos tika atrastas ne vien maiznīcas ar kukulīšiem, uz kuriem bija izgatavotāja zīmogs, bet arī sabiedriskās krāsnis, kur pilsētas iedzīvotāji paši varējuši izcept maizi.

Antīki un joprojām aktuāli
Mākslu cept mīkstu maizi no senajiem ēģiptiešiem pārņēma grieķi un romieši. Senajā Grieķijā maize no raudzētas mīklas tiek pieminēta V gs. p. K. Tā tika uzskatīta par delikatesi un bija daudz dārgāka nekā neraudzēta maize. Tajā pašā laikā gan Senajā Ēģiptē, gan Senajā Grieķijā sevišķā cieņā bija sacietējusi maize, jo valdīja uzskats, ka tā palīdz pret gremošanas traucējumiem. Viduslaikos tikai Vidusāzijas zemēs sacietējusi maize tika uzskatīta par vērtīgāku nekā svaiga maize.

Maize arī karaļiem
Daudzās Eiropas zemēs viegli varēja noteikt tiešu sakarību starp maizes svaigumu un maizes ēdēju sociālo stāvokli. Karaļa ģimene ēda tikai svaigi ceptu maizi. Iepriekšējā dienā cepto maizi ēda augstākās sabiedrības cilvēki, savukārt tos maizes izstrādājumus, kas cepti pirms divām dienām, piegādāja sīkajiem muižniekiem, trīs dienu vecu maizi ēda mūki un skolnieki. Pirms četrām dienām ceptā maize tika atvēlēta zemniekiem un sīkajiem amatniekiem. (Henrijs IV piešķīra sev titulu "maizes karalis", piebilstot, ka tas, kurš valda pār nācijas maizi, ir lielāks valdnieks nekā tas, kas valda tikai pār savu pavalstnieku dvēselēm. Iespējams, karalis nesaprata, cik viss ir relatīvs!) 

Lai ceptu rudzu maizi, vajag cunftes
Ap 12. gs. plācenīši pārtapa par raudzētu rudzu maizi un cepšanas tehnoloģijas pamazām sāka atšķirties. Laukos maizi cepa mājas apstākļos, turpretim pilsētās, kur attīstījās tirdzniecība un palielinājās iedzīvotāju skaits, pieauga arī pieprasījums pēc maizes. Rīgā un citās lielākajās tālaika pilsētās sāka veidoties primitīvas maizes ceptuves. Tajās maizi cepa 16-24 stundas diennaktī. Radās jauns amats - maiznieki. To skaitam pieaugot, 14. gs. maiznieki apvienojās maiznieku biedrībās jeb cunftēs. Zināms, ka pirmās oficiālās cunftes Rīgā pastāvēja no 14. gs. otrās puses.

Populārāko profesiju tops
Amatniecībai viduslaiku pilsētās bija mazāka nozīme nekā tirdzniecībai. Rīgas amatnieki galvenokārt strādāja vietējam tirgum - pilsētnieku vajadzībām, tāpēc Rīgā visātrāk attīstījās tās amatniecības nozares, kas bija saistītas ar pārtikas sagādi. Populāri 13. - 15. gs. bija maiznieki, dzirnavnieki, miesnieki, ap to laiku parādījās arī smalkākas maizes cepēji un konditori. Dzirnavniekiem pilsētas amatu hierarhijā bija īpaša vieta. 14. un 15. gs. Rīgas pievārtē pilsētas vajadzībām darbojās sešas dzirnavas.

Bez jaunajiem neiztikt
Cunftu galvenais uzdevums bija organizēt amatniecisko ražošanu un aizsargāt ražotāju intereses. Nozīmīgākais ražošanas procesā bija meistars, jo ikviens viduslaiku cunftes meistars arī bija galvenais darba darītājs. Darbā meistaram palīdzēja zeļļi un mācekļi. Zellis bija darba prasmi apguvis amatnieks, kuram tomēr nebija tiesību strādāt patstāvīgi. Par darbu zellis saņēma no meistara cunftes noteiktu atalgojumu - algu naudā, uzturu un pajumti meistara mājā. Māceklim paredzētais mācību laiks 14. un 15. gs. parasti bija viens gads, kas bija jānostrādā par uzturu un pajumti vien.

Bezierunu paklausība jeb zellis paliek zellis
Ja meistaram strādāja vairāki zeļļi, tad pienākumi nereti bija atšķirīgi un darba sadale jau līdzinājās manufaktūrai. Maiznieku zeļļu apvienības 1767. gada šrāgas noteica, ka zellis nedrīkst atteikties no darbiem, kas saistīti ar maizes cepšanu. Zellim bez ierunām bija jāskalda arī maizes cepšanai nepieciešamā malka. Pirms maizes iejaukšanas zeļļiem bija rūpīgi jāizsijā milti, un, ja maize tomēr bija netīra, zeļļiem nācās maksāt sodu. Turklāt cunftu statūtos bija uzsvērts, ka zeļļiem aizliegts pelt meistara doto maizi.

Meistarstiķis domubiedriem un konkurentiem
14. gs. Rīgas maiznieku šrāgās lasāma prasība, ka zellim, kļūstot par meistaru, jāizstrādā paraugdarbs - meistarstiķis. No 16. gs. paraugdarbu prasīja arī citos amatos. 1685. gada maiznieku šrāga prasīja izcept kopā vienā krāsnī vienlaicīgi rudzu maizes klaipu par 6 grašiem gabalā, miežu maizi par 6 grašiem gabalā, ar tīru ūdeni apslacītu baltmaizi un 6 kliņģerus. Šis meistarstiķis nav ikdienas darbā nepieciešamo iemaņu pārbaude, bet tīšs šķērslis. Prasība pēc paraugdarba liecināja par konkurences saasināšanos un arī jaunu līdzekļu meklēšanu konkurentu atvairīšanai.

Mūžīgie ierobežojumi
Viduslaiku Rīgas maiznieki un miesnieki savus ražojumus pārdeva īpašos pilsētas maizes un gaļas skārņos, divas reizes gadā par to maksājot pilsētai īpašu nodevu jeb tirgus naudu. Gatavo produkciju uz tirgu vai pie kundēm parasti nogādāja meistara zellis, kas arī pārdeva maizi. Maiznieku cunftes 1392. gada statūti pat aizliedza meistariem pašiem tirgoties un uzturēties maizes skārnī, izņemot to laiku, kamēr zellis bija ceļā pie pasūtītāja. Turklāt Rīgas pilsētas rāte vairākkārt brīdināja maiznieku meistarus, piedraudot ar izslēgšanu no cunftes, ja maize netiks izcepta laikā. Rāte baidījās no maizes trūkuma pilsētā, jo tas varēja izsaukt nemierus.

Jaunība maksā dārgi
Laiku pa laikam viduslaiku meistari centušies zeļļus iegrožot, jo zeļļi diktējuši savus noteikumus. Tāpēc 1775. gada jūnijā maiznieku zeļļi uzsāka streiku. Meistari bija pārmetuši zeļļiem, ka tie bieži pavadot naktis ārpus meistara mājas un atgādinājuši par šrāgas noteikumu, kas paredz par katru kavētu nakti sodīt zelli ar naudas sodu nedēļas algas apmērā. Iejaukuši maizi, zeļļi pametuši maiznīcas un dzīrojuši cauru nakti, neļaujoties pierunāties atgriezties darbā. Zeļļi tika apcietināti, tomēr meistari vieni nespēja apgādāt pilsētu ar maizi, tādēļ lūguši zeļļus atbrīvot. Beigās jau visi bijuši ar mieru atgriezties darbā, taču nācies samaksāt arī soda naudu.

Bargā brāļu gulta
Ja vien zeļļiem bija sava mītne, tajā uzņēma vanderzeļļus, jo viduslaikos zeļļi daudz ceļoja (vanderēja). Katrā zeļļu mītnē vai krogā bija t.s. brāļu gulta, kuras izmantošana bija stingri reglamentēta - maiznieku zellim plkst. 8.00 vakarā krogus saimniekam bija jālūdz atļauja pārgulēt šajā gultā. Pirms gulētiešanas kārtīgi jānomazgājas un jāguļ pilnīgi kailam, nedrīkstēja arī nomest apģērbu gultā vai pakārt to virs gultas. Piedraudot ar ievērības cienīgu sodu - mucu alus - maiznieku zeļļu šrāga brīdināja nelikties gultā ar visiem zābakiem. Ne vēlāk kā sešos no rīta brāļu gulta bija jāatstāj. Arī uzturēšanās laiks mītnē bija ierobežots.

Izcils mārketings
Viduslaiku zeļļi savos cīniņos neaizmirsa būtiskāko mērķi - panākt īsāku darba nedēļu. Jēdziens "brīvā pirmdiena", t.s. "zilā pirmdiena", cēlusies no Vātslāvju laikā ar zilu izgreznotajām baznīcām. Vēlākos gadsimtos pirmdienas lūgšanas nomainīja izpriecas un iedzeršana, tomēr nosaukums saglabājās. Šim jēdzienam ir arī cits skaidrojums: tā kā svētdienās zeļļi dzēruši, tad pirmdienās bijuši "zili" (līdzīgi latviešu lillā). Pirmdienās pagiru dēļ bijis tik grūti strādāt, ka zeļļi centušies pirmdienu padarīt zilu - piedzeroties no jauna. Tāpēc 16. gs. šrāgās pirmdiena pasludināta par oficiālu pēcsvētku jeb "pagiru" dienu.

Savs laiks darbam, savs atpūtai
Maiznieka amats piederēja pie tiem amatiem, kas apkalpo pilsētas iedzīvotājus. Un, kaut ikvienam pilsētniekam bija tiesības cept maizi savām vajadzībām, protams, ka ērtāk to bija nopirkt tuvējā skārnī.

Viduslaiku amatnieki naktīs parasti nestrādāja, savukārt maiznieki bija izņēmums, jo pilsētniekiem no rīta bija nepieciešama svaiga maize. Tomēr arī maiznieku meistariem pirms svētkiem darbi bija jābeidz līdz pusnaktij. Tā pieklājās un cauri!